Spāņu gripa

Gripa nemēdz būt tikai neliela saslimšana uz nedēļu. To zin gandrīz katrs, ka gripai ir raksturīgas komplikācijas, kuras var novest līdz galēji bēdīgam rezultātam. Taču gripai ir vēl otra  mazāk zināma nianse, kas to padara daudzkārt bīstamāku.

Infekcijas slimības, kuras skar ārkārtīgi daudzus iedzīvotājus sauc par epidēmijām. Epidēmijas, kuras skar praktiski visu Pasauli sauc par pandēmijām. Tādas gan notiek ļoti reti. Ārkārtīgi postošo ​​gripas pandēmiju 19. gadsimta sākumā dēvē par "spāņu" gripu. Tā 1918. - 1919.  gados  nokļuva gandrīz ikvienā Pasaules nostūrī. Spāņu gripas klīniskā norise raksturojās ar dažādām komplikācijām. Smagu vispārēju intoksikāciju un izcili augstu mirstību, kas nav tipiska parastas gripas norisei. Šīs nianses lika domāt, ka Pasaule ir sastapusies ar jaunu saslimšanu – jaunu īpaši spēcīgu kāda iepriekš nezināma vīrusa mutāciju.

Jauna vīrusa meklējumi iedzina pētniekus strupceļā. Izrādījās, ka 22 miljonu cilvēku slepkava nav bijis nekas cits kā parasta gripa. Gripas izraisītajam vīrusam nav bijušas nopietnas atšķirības no šodien zināmiem mazāk bīstamiem gripas vīrusiem.

Vīrusa genoma pētījumā tika noskaidrots, ka "spāņu" gripas vīruss satur iezīmes no kopīga senča - putnu gripas vīrusa. Šodien mēs to saucam par H1N1 gripas vīrusu.

Tāpat tika arī secināts,ka vīruss nebija absolūti jauns. Jau 1900. gadā bija epidēmija ar tieši šo vīrusa paveidu jeb serotipu. Ierobežotā cilvēku populācijā tas cirkulēja jau 18 gadus līdz beidzot sasniedza pandēmijas apmērus 19. gadsimta 20-tajos gados.

Spāņu gripas pandēmijai bija raksturīgi sirds un asinsvadu sistēmas bojājumi. Strauji pazeminājās asinsspiediens, radās plaušu komplikācijas un šīs dzīvībai kritiskās sistēmas, nespējot nodrošināt uzticētās funkcijas, noveda pie pacientu nāves.